Mums te ir daudz pārdotavas, kur tirgojam arī spicenes. BET- viss ir tik pierasti piezemēti, ikdienišķi un pelēki. Nekas nenotiek. Protams, notikums ir – ja vispār kaut ko pārdodam.
Taču patērējošā publika ir apradusi ar visu. Un neskrien palēkdamās uz kārtējo spickurpīšu pārdotavu. Šķiet, ka arī veikalu īpašnieki par šo īpaši nesatraucās. Mazāk rūpju un mazāk klapatu, priekš kam tādas- ja ir kaut kāds apgrozījums arī bez visiem tur šoviem.
Bet kāda krāsaina dzīve un arīdzan pārdošanas apjomi veidotos- ja kaut kur būtu kādi spickurpīšu saieti. Pasākumu formas varētu saveidot dažādas: sacensības uz spicenēm, sarunu brīžus ar spiceņu demonstrāciju utt., utjpr.
Lai publika atrastu taciņu uz konkreto spiceņu veikalu, tur jābūt aicinošiem saietiem. It kā jau aksioma, bet... mums traucē pašu flegmatiskā mentalitāte. Arī- nevēlēšanās iziet no komforta zonas. Bet agri vai vēlu nāksies to darīt. Ja nedarīsim, tad konkurenti rosīsies. Gluži kā kaujā, ja negribi – lai tevi nošauj, tad jāšauj pirmajam.
Mums ir sarunu šovi, pietiek maltīšu publisko gatavošanās raidījumi, pietrūkst- ne tikai Latvijā – spickurpīšu šovi!? Vai ne?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru