Balsojums Spokos - Komandors profilā.
Balsošana notiek par katru rakstu - 24 stundu laikā pēc katra publicēšanas. Savāktie punkti sastādās kā summa no 1)katrs skatījums = 1 punkts; 2) katrs komentārs=10 punkti; 3)katra +/- attieksme =10 punkti,
Saraksts atjaunots 4.11.2018. 21:05.
* 398 punkti. Spīdīgas melnas un sarkanas laiviņas, "Pilsētnieces pret laiciniecēm", TV3, 2.11.2018. Raidījums.
* 234 punkti. Gaišas laiviņas / "4. studija", LTV1, 24.10.2018. Raidījums.
* 186 punkti Melnas laiviņas / "4. studija", LTV1, 29.10.2018. Raidījums.
* 170 punkti. Gaišas laiviņas / "4. studija", LTV1, 25.10.2018. Raidījums.
ceturtdiena, 2018. gada 25. oktobris
pirmdiena, 2018. gada 17. septembris
Atmiņu rullis -1: pirms 1998. gada
Tas bija laiks, kad es vēl nebiju pazīstams ar "Lietus sandalēm". Jāsaka, atmiņas šīs ir neskaidras. Laikam kādas "bildes" prātā ir no vidusskolas klases brīžiem.
Viena epizode -
- klase bija vasarā aizbraukusi ekskursijā pie Burtnieka ezera. Protams, nopeldēties karstajā vasaras dienā gribēja visi. Viss kā parasti, sāka izģērbties līdz peldbiksēm/ pelkostīmiem (bikini, protams). Bet viena meitene - sauksim Daces vārdā - pēkšņi ieteicās: "es ieiešu ūdenī ar kurpēm kājās". Ko patiešām to arī izdarīja. Tās bija sandales uz mērena papēdīša, apmēram 7cm augstumā. Ar siksniņām ap kāju un tas pats papēdītis tāds kā "smalks klucis". Apmēram, kā attēlā:
Kamēr Dace mērcēja savas sandales ūdenī, pārējie paslepus smīkņāja. Un šī sīkā epizode drīz vien tā arī noslēdzās.
----
Jau vēlāk, staigājot darba gaitās - bija dienas, kad Rīgā bija vasarīgas lietusgāzes. Tad nu tika ievērots, ka dažas sievietes ir bez kompleksiem. Un augspapēžu kurpēs droši šķērso dziļas ūdens peļķes. Apmēram katra 20mitā. Taču neviena tā vārdos neatzīst savu kaislību. Un tā vairākas reizes gadā.
Tas ilga līdz 90to gadu otrās puses, kad šo rindu autors iepazina internetu.
Viena epizode -
- klase bija vasarā aizbraukusi ekskursijā pie Burtnieka ezera. Protams, nopeldēties karstajā vasaras dienā gribēja visi. Viss kā parasti, sāka izģērbties līdz peldbiksēm/ pelkostīmiem (bikini, protams). Bet viena meitene - sauksim Daces vārdā - pēkšņi ieteicās: "es ieiešu ūdenī ar kurpēm kājās". Ko patiešām to arī izdarīja. Tās bija sandales uz mērena papēdīša, apmēram 7cm augstumā. Ar siksniņām ap kāju un tas pats papēdītis tāds kā "smalks klucis". Apmēram, kā attēlā:
Kamēr Dace mērcēja savas sandales ūdenī, pārējie paslepus smīkņāja. Un šī sīkā epizode drīz vien tā arī noslēdzās.
----
Jau vēlāk, staigājot darba gaitās - bija dienas, kad Rīgā bija vasarīgas lietusgāzes. Tad nu tika ievērots, ka dažas sievietes ir bez kompleksiem. Un augspapēžu kurpēs droši šķērso dziļas ūdens peļķes. Apmēram katra 20mitā. Taču neviena tā vārdos neatzīst savu kaislību. Un tā vairākas reizes gadā.
Tas ilga līdz 90to gadu otrās puses, kad šo rindu autors iepazina internetu.
svētdiena, 2018. gada 5. augusts
Visas (visi) tikai skatās
Visādos portālos un soc-tīklos: mums aug skatītāju tauta. Aktīvie / darītāji ir jūtamā mazākumā. Kamdēļ?
Laikam jau tamdēļ, ka nevēlamies pamest katrai savu t.s. komforta zonu. Kur viss tik pierasts un pārredzams. Un prognozējams,
Labāk ir maza, toties laicīga aldziņa, nekā lielā pasaules atzinība - kura atnāk pēc laika/ pēc piepūles. Bet ... atnāk agri vai vēlu. Bet mēs negribam līdz TAI aizcīnīties... Tamdēļ skatāmies un tik skatāmies.
Laikam jau tamdēļ, ka nevēlamies pamest katrai savu t.s. komforta zonu. Kur viss tik pierasts un pārredzams. Un prognozējams,
Labāk ir maza, toties laicīga aldziņa, nekā lielā pasaules atzinība - kura atnāk pēc laika/ pēc piepūles. Bet ... atnāk agri vai vēlu. Bet mēs negribam līdz TAI aizcīnīties... Tamdēļ skatāmies un tik skatāmies.
svētdiena, 2018. gada 20. maijs
"Pelēkā teritorija" ir vide jaunām kaislībām
Cilvēki attiecībā pret savām fantāzijām jeb "tarakāniem galvā" dalās divās daļā. Daži ir apzinājušies, no kā pašiem "aste ir gaisā". Bet viena liela daļa - ne. Vienkārši tie otrie ir nezinosi, līdz šim nekā neredzošie vai tie, kuriem nebija iespējas redzēt kaut ko no pasaules.
Tāda publika ir daudz gan pasaulē, gan arī tepat Latvijā. Līdzīgi kā Saeimas vēlēšanās, kur daļa no līdzcilvēkiem līdz pat pašam pēdējam brīdim nav spējuši izdarīt savu izvēli.
Acīmredzot par šiem "pelēkajiem" ir jāpacīnas, līdz tie paši tiek ārā no šī pelēcīguma...
Kad apkārtējā dzīve ir nevis prieks, bet gan problēmu virtene, tad nav vienkārši paņemt šos cilvēkus kaislībai. Apkārtējā ikdiena nosit gar zemi šīs jūtas.
Un tomēr - ir iespējams izrakt cilvēkus jaunām kaislībām. "Pēkšņi man tas patīk...", kāda - kāds apjēdz. Un šī "pelēkā teritorija" ir jauna vieta, kur uzplaukt kaislīgiem ziediem.
Tāda publika ir daudz gan pasaulē, gan arī tepat Latvijā. Līdzīgi kā Saeimas vēlēšanās, kur daļa no līdzcilvēkiem līdz pat pašam pēdējam brīdim nav spējuši izdarīt savu izvēli.
Acīmredzot par šiem "pelēkajiem" ir jāpacīnas, līdz tie paši tiek ārā no šī pelēcīguma...
Kad apkārtējā dzīve ir nevis prieks, bet gan problēmu virtene, tad nav vienkārši paņemt šos cilvēkus kaislībai. Apkārtējā ikdiena nosit gar zemi šīs jūtas.
Un tomēr - ir iespējams izrakt cilvēkus jaunām kaislībām. "Pēkšņi man tas patīk...", kāda - kāds apjēdz. Un šī "pelēkā teritorija" ir jauna vieta, kur uzplaukt kaislīgiem ziediem.
sestdiena, 2018. gada 19. maijs
Jāmāk strādāt jebkurā vidē
Lielākoties visiem, kuri ieskrienas no nulles punkta, apkārtējā vide nekad nav draudzīga. Neviens nemīl tos, kas dara. Vismaz Latvijā. Protams, ar laiku jau novērtēs, bet tūlītējus aplausus negaidiet!
Es apkārtējo klusumu uztveru- kā zīmi, ka esmu uz pareizā ceļa. Klusums rāda, ka publika riņķī ir ieinteresējusies. Paradokss? Nē, absolūta realitāte. Klusums, tā ir vislielākā atzinība tam, ka DARI.
Latvijā ir atturīga "tauta", tā nemīl priecāties par citu panākumiem.
Šo rindu autors NEKAD (šajos laikos) nav redzējos skaļu prieku par censoņiem jaunā darba sākuma posmā. Tikai pēc laika novērtē, ja ir noiets garš ceļš. Kur panākumi NEKAD neizpaliek.
Tie atnāks ne uz reizi, atnāks pēc laika. Protams, kādreiz Mocarts tika pa īstam atzīts 40 gadus pēc jauneklīgā komponista nāves. Bet mūsu gadījumā negribas cerēt uz šādu "scenāriju".
Un- nav jāpieņem vide tāda, kāda ir. Tā ir jāveido. Pietiekami ilgstoši strādājot un ejot savu ceļu, arī apkārtējā cilvēku vide pieskaņosies. Tiesa, tas nav ātrs process...
Es apkārtējo klusumu uztveru- kā zīmi, ka esmu uz pareizā ceļa. Klusums rāda, ka publika riņķī ir ieinteresējusies. Paradokss? Nē, absolūta realitāte. Klusums, tā ir vislielākā atzinība tam, ka DARI.
Latvijā ir atturīga "tauta", tā nemīl priecāties par citu panākumiem.
Šo rindu autors NEKAD (šajos laikos) nav redzējos skaļu prieku par censoņiem jaunā darba sākuma posmā. Tikai pēc laika novērtē, ja ir noiets garš ceļš. Kur panākumi NEKAD neizpaliek.
Tie atnāks ne uz reizi, atnāks pēc laika. Protams, kādreiz Mocarts tika pa īstam atzīts 40 gadus pēc jauneklīgā komponista nāves. Bet mūsu gadījumā negribas cerēt uz šādu "scenāriju".
Un- nav jāpieņem vide tāda, kāda ir. Tā ir jāveido. Pietiekami ilgstoši strādājot un ejot savu ceļu, arī apkārtējā cilvēku vide pieskaņosies. Tiesa, tas nav ātrs process...
svētdiena, 2018. gada 25. februāris
Vēl viena spickurpīšu iespēja Latvijai
Tikko noslēgušās Ziemas Olimpiskās spēles. Nu jā- nolejam kādas skumju asaras reizi divos gados pēc katras spēļu noslēguma ceremonijas (ja ņemam vērā - ja šis pasaules plašākais sporta forums notiek reizi 2 gados, mijoties "vasaras" un "ziemas" formātos).
Bet- Latvijai nav šādas regulāras asaras jālej, bet gan jāķeras pie kādas jaunas un neapzinātas iespējas. Uzrīkojam beidzot - Spicpapēžu Olimpiādi ar mūžīgo mājvietu galvaspilsētā Daugavas krastos. Kas arī varētu reizi 2 gados notikt.
Nav vēl nekas skaidrs. Pavēstīšu visu vienkāršos vārdos...
Nu- Rīgā salido un sabrauc visas pasaules modes dāmas ar dāsnu mīlestību spicpapēdīšu virzienā. Sanāk Dāmas un atrāda savu skaisto kurpīšu nēsāšanas pārliecinošo varējumu. Šādas Spicpapēdīsu Olimpiādes ietvaros varētu būt sacensības - atrādīt savu stilu (laiviņas, sandales, iešļūcenes...), gan arī ekstremāli uznācieni - kur uz spicenēm varētu pārvarēt dažādus šķēršļus. Rastos arī savas čempiones. Rastos pēc laika arī Spickurpīšu leģendas!
Daudz iespējas.
Un - viena kārtīga iespēja Latvijai.
Bet- Latvijai nav šādas regulāras asaras jālej, bet gan jāķeras pie kādas jaunas un neapzinātas iespējas. Uzrīkojam beidzot - Spicpapēžu Olimpiādi ar mūžīgo mājvietu galvaspilsētā Daugavas krastos. Kas arī varētu reizi 2 gados notikt.
Nav vēl nekas skaidrs. Pavēstīšu visu vienkāršos vārdos...
Nu- Rīgā salido un sabrauc visas pasaules modes dāmas ar dāsnu mīlestību spicpapēdīšu virzienā. Sanāk Dāmas un atrāda savu skaisto kurpīšu nēsāšanas pārliecinošo varējumu. Šādas Spicpapēdīsu Olimpiādes ietvaros varētu būt sacensības - atrādīt savu stilu (laiviņas, sandales, iešļūcenes...), gan arī ekstremāli uznācieni - kur uz spicenēm varētu pārvarēt dažādus šķēršļus. Rastos arī savas čempiones. Rastos pēc laika arī Spickurpīšu leģendas!
Daudz iespējas.
Un - viena kārtīga iespēja Latvijai.
Abonēt:
Ziņas (Atom)