Es apkārtējo klusumu uztveru- kā zīmi, ka esmu uz pareizā ceļa. Klusums rāda, ka publika riņķī ir ieinteresējusies. Paradokss? Nē, absolūta realitāte. Klusums, tā ir vislielākā atzinība tam, ka DARI.
Latvijā ir atturīga "tauta", tā nemīl priecāties par citu panākumiem.
Šo rindu autors NEKAD (šajos laikos) nav redzējos skaļu prieku par censoņiem jaunā darba sākuma posmā. Tikai pēc laika novērtē, ja ir noiets garš ceļš. Kur panākumi NEKAD neizpaliek.
Tie atnāks ne uz reizi, atnāks pēc laika. Protams, kādreiz Mocarts tika pa īstam atzīts 40 gadus pēc jauneklīgā komponista nāves. Bet mūsu gadījumā negribas cerēt uz šādu "scenāriju".
Un- nav jāpieņem vide tāda, kāda ir. Tā ir jāveido. Pietiekami ilgstoši strādājot un ejot savu ceļu, arī apkārtējā cilvēku vide pieskaņosies. Tiesa, tas nav ātrs process...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru