"Pelēkā teritorija" ir vide jaunām kaislībām

Cilvēki attiecībā pret savām fantāzijām jeb "tarakāniem galvā" dalās divās daļā. Daži ir apzinājušies, no kā pašiem "aste ir gaisā". Bet viena liela daļa - ne. Vienkārši tie otrie ir nezinosi, līdz šim nekā neredzošie vai tie, kuriem nebija iespējas redzēt kaut ko no pasaules.

Tāda publika ir daudz gan pasaulē, gan arī tepat Latvijā. Līdzīgi kā Saeimas vēlēšanās, kur daļa no līdzcilvēkiem līdz pat pašam pēdējam brīdim nav spējuši izdarīt savu izvēli.

Acīmredzot par šiem "pelēkajiem" ir jāpacīnas, līdz tie paši tiek ārā no šī pelēcīguma...

Kad apkārtējā dzīve ir nevis prieks, bet gan problēmu virtene, tad nav vienkārši paņemt šos cilvēkus kaislībai. Apkārtējā ikdiena nosit gar zemi šīs jūtas.

Un tomēr - ir iespējams izrakt cilvēkus jaunām kaislībām. "Pēkšņi man tas patīk...", kāda - kāds apjēdz. Un šī "pelēkā teritorija" ir jauna vieta, kur uzplaukt kaislīgiem ziediem.

Jāmāk strādāt jebkurā vidē

Lielākoties visiem, kuri ieskrienas no nulles punkta, apkārtējā vide nekad nav draudzīga. Neviens nemīl tos, kas dara. Vismaz Latvijā. Protams, ar laiku jau novērtēs, bet tūlītējus aplausus negaidiet!

Es apkārtējo klusumu uztveru- kā zīmi, ka esmu uz pareizā ceļa. Klusums rāda, ka publika riņķī ir ieinteresējusies. Paradokss? Nē, absolūta realitāte. Klusums, tā ir vislielākā atzinība tam, ka DARI.
Latvijā ir atturīga "tauta", tā nemīl priecāties par citu panākumiem.

Šo rindu autors NEKAD (šajos laikos) nav redzējos skaļu prieku par censoņiem jaunā darba sākuma posmā. Tikai pēc laika novērtē, ja ir noiets garš ceļš. Kur panākumi NEKAD neizpaliek.

Tie atnāks ne uz reizi, atnāks pēc laika. Protams, kādreiz Mocarts tika pa īstam atzīts 40 gadus pēc jauneklīgā komponista nāves. Bet mūsu gadījumā negribas cerēt uz šādu "scenāriju".

Un- nav jāpieņem vide tāda, kāda ir. Tā ir jāveido. Pietiekami ilgstoši strādājot un ejot savu ceļu, arī apkārtējā cilvēku vide pieskaņosies. Tiesa, tas nav ātrs process...